Pirmā mīlestība nav ne visdziļākā, ne arī vispatiesākā,
Bet no tās visgrūtāk aiziet, jo, kad no tās aiziet, aiziet no savas pagātnes…

Kad mīli,
Tu atklāj sevī tādu bagātību,
Tik daudz liega maiguma;
Pat šķiet neticami,
Ka tu tā spēj mīlēt.

Kas izdomāja puķes?
Laime
Kas izdomāja smaržu?
Mīla.

Mīlēt tevi kā sevi pašu nozīmē dzirdēt tevi,
Kā es gribētu tikt sadzirdēt, un saprast tevi,
Kā es ilgojos tikt saprasts.

Es vēl dzīvoju,
Jo tu domā par mani.

Un mīlestība tev sāpēs un dzīs,
Degs, sadegs, kļūs sudrabā salta
Un tik un tā pazudīs.

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Labāk skumt un mīlēt
Nekā dzīvot bez mīlestības.

Mīlestība ir gaidītās debess atspulgs uz zemes.

Dzīve gūst savu bagātību no pasaules,
bet nozīmi no mīlas.