Dzīvot nozīmē mīlēt.
Mīlestībai nepieder nekas,
Un tā nevienam nepieder.
Mīlestībai pietiek ar mīlestību.
Mīlēsim, mīlēsim viens otru,
Mīlēsim visu, kas ap mums.
Dzīve bez mīlestības
Kā koks, nokaltis, izslāpis,
Kā upe bez ūdens.
Vai tā maz ir upe?
Dzīve bez mīlestības
Iešana pa tuksnesi,
Virzīšanās pa tukšumu.
Dzīve bez mīlestības –
Tukša, tukša, tukša.
Dzīvot nozīmē mīlēt,
MĪLĒT ar sirdi atvērtu,
Dodot, dodot, dodot,
Atpakaļ neprasot neko.
Vai tas nav skaisti?
MĪLESTĪBĀ dotais
Nepadara nabagu.
Dzīvot nozīmē mīlēt

Mīlestība -
Medains zieds
Nenopūt tam rasu
Mīlestības zieda
Vidū
Zaigo tik daudz
Krāsu
Tik daudz juteklisku
Skaņu
Tik daudz svētu maņu
Nenopūt un nenotrauc
Mīlestības ziedam
Rasu
Mīlestība -
Saules zaiga
Mīlestība maiga
Mīlestības zieda
Elpa
Vilinoša
Skaidra.

Un tad apstājās laiks un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis,
Un mest uz vienu vai otru pusi.
Tam nebija nozīmes.
Un nerūsēja dzelzs,
Un nebira ziedlapiņas,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais,
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Kas tu esi mīlestība-
Debess balva, pekles lāsts?
Isa mirkļa zibens ziba
Nepabeidzams mūžu stāsts?
Atnāc tu- un rudens apsei
Zari liesmo ugunīs
Lapu ogles zemi apsēj
Lai tai siltāk asnus dzīt.
Atnāc tu un naktīs melnās
Sirds kā vēju vilcēns kauc
Vientulību žņaudzot delnā
Kaut ko sauc- un nesasauc.
Kur tu ej tur tavās pēdās
Bērni dzimst un dziesmas dzimst
Un ar prieku un ar bēdām
Mirklis pilns kā gadu simts.
Tā tu nāc un tā tu aizej
Tevi nāve neuzvar
Un kurš kodis tavā maizē
Tas bez bailēm aiziet var.

Atnāc vēl mani satikt.
Rīts vēsu roku uz pieres liek.
Acis tevi meklē un maldās,
Pārskatās - nesatiek.
Atnāc mani satikt.
Nejauši, mazliet.
Sēdēsim līdzās,
Parunāsim - kā iet?
Kaut nosebojies pus mūžu
Un es kavējos tīši,
Un rīti izauguši par meitām
Un dēliem - diži.
Atnāc vēl mani satikt.
Šai rudenī, kad pīlādži liesmo,
Kad dzērves spārnus mērc miglā
Un atvadas izkliedz dziesmā.
Atnāc mani satikt
Ar atvasaras sauli acīs.
Tik siltu,kas sasildīs
Aukstās ziemas naktīs.

Tas sapnis ko sirdī nēsāju līdz,
Ir sapnis par mīlestību,
Ne tāpēc ,ka mīlas ir bijis par daudz,
Ir daudz bijis pārestību.
Ja vaicātu Dievs man,ko gribu es vēl -
Vai bagātu dzīvi vai garu,-
Es atbildētu: Lai mīl mani kāds
Un kādu lai mīlēt es varu.

Mīlestība dārgāka par visām vērtslietām.
Tā ir kā dimants,
Kuru nespēj nopirkt pat cari.
Mīlestība ir vesela pasaule,
Kaut gan to var apskaut abām rokām.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

Ar vienaldzīgām rokām neko nevar piekļaut pie
Sirds un gribēt,lai dzīvo:
Ar vienaldzīgām rokām
Izkārts karogs neplīvo,
Ar vienaldzīgām lūpām sacīti vārdi nedzīvo,
Ar vienaldzīgām acīm skatīt
Mirkļi nomirst.
Ar aukstām rokām neko nevar
Piekļaut pie sirds un sacīt:
Es mīlu.
Mīlestība ir silti putni-tos apmānīt nevar,
Un mīlestība ir silti avoti-
Tos aizsaldēt nevar,
Un mīlestība ir siltas rokas arī tad,
Kad pieskaras
Visaukstākam aukstumam,
Jo ne jau ārā gaiss kādu saldē vai silda-
Ne jau ārā...

Viss tevī pievilcīgs.
Man tevī patīk viss.
Vai skaisto mirkli šo
Es būtu pelnījis?
Un arī magonē
Man ļoti patīk viss.
Kā manu pasauli
Viens mirklis pārvērtis!...
Pār tālu pakalnu
Nāk pērkons vētru sēt.
Šo mirkli gaisīgo
Es baidos pazaudēt.
Pār tālu pakalnu
Nāk pērkons vētru sēt.
Un mirkļos gaisīgos
Nav lemts mums paturēt.
Vējš viļņo magones.
Laiks spiedīgs ir un grūts.
Bet lauku vidū tu
Ar magoni pie krūts.