Meklēju Tevi
Starp pumpuriem,
kuri pa vienam vērās,
Meklēju ziedu
plaukuma ,bites pie tiem
kad tvērās,
Nevaru pateikt,
kaapeec gan ta
pūliņi veltīgi bija.
Vienatnē klejojot,
skumjas vien
biezi paar mani lija.
Beidzot starp
košajām asterēm,
mīļi man pretī māji.
Kur biji agrāk
un kāpēc gan,
sevi man neatklāji?
Toties nu labi
man rudenī,
nebaidos ziemu gaidīt.
Jūtu-tā bija jānotiek,
abiem nu mīļumā smaidīt.

Mīlestībai sirds par šauru-
vajag tai uz āru skriet
un nevienam šajā dzīvē
viņa garām nepaiet...
Mīlēt var bez viņas ziņas,
citiem savus glāstus sniegt,
neprasīt un velti gaidīt,
sevi mīlēt neaizliegt!
Bet vai gan mums par to laiks runāt?
Vai mums vajag meklēt to?
Gan jau pati viņa zinās,
kad tai nākt un kas ar ko!...
Sevi mīlēt, citus mīlēt,
katrai skudrai pāri kāpt-
neļaut sirdij vienai pašai
savā pārpilnībā slāpt!

Vai Tu jūti no sirds uz sirdi
Šonakt ejam mēs...
Vai Tu jūti no balss uz balsi
Šonakt dziedam mēs...
Vai Tu jūti no nakts uz nakti,
Kur būs tālāk iet...
Vai nav labāk apsēsties,
Ja kāds dziesmu dzied...
Dziedāt var par laimi,
Par visu, ko Tu gaidi
Bet, ja zvaigzne krīt,
Ļauj tai sasildīt...
Jā, es jūtu no sirds uz sirdi,
Šonakt ejam mēs...
Jā, es jūtu no balss uz balsi
Šonakt dziedam mēs...
Dziesmai klāt es sūtu smaidu,
Lai tas Tevi skauj,
Un ar zvaigžņu princesīti
Dziesma aizmigt ļauj...
Un ar klusu pieskārienu
Dziesma tālāk iet...
Un lai Tavā dvēselītē
Mīlestība zied...

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs

Upes viļņi
Saprot niedru šalkas:
Viļņiem pašiem
Šalcošs liktens dots;
Mani sauc
Pie Tevis klusas alkas-
Vai es pats
Tāds-gaismas piestarots?
Sirmās priedes
Vētrās atrod vārdus
Un tos kliedz,
Kad tumsā nosmok krasts,
Bet es – klusot
Savu laimi ārdu
Nemācēdams
Viņai vārdus rast.

Trīs mīlestības es tev dodu-
to vienu ar asiņu smeldzi
līdz izmisumam ,
to otru
bez prāta-līdz neprātam,
to trešo
ar sirdi-līdz mūžības slieksnim.
Kas paliks pāri,
sadegs tavā pēdējā glāstā
un nebūs vairs manis,bet tai vietā
pacelsies varavīksne
no mūžības uz tevi.

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Ikdienu?
Svētkus?
Dzīvi?
Laime?
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Viss skaistus mirkļus?
Īstenību?
Naivums?
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Ik visu,
Jo tu pa maniem valdi!
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ja Tu atnāksi manā sapnī,
Es Tev stāstīšu savu pasaku.
Par tālām pilīm,par jūras krēpēm,
Un Tu aizmigsi manās pasakās
Sarkaņu ābolu skariņā.
Ja Tu atnāksi cauri manām skumjām,
Es no gaidām novīšu žogu,
Un Tu aizmigsi manās rokās...

Mīlestībai sirds par šauru-
vajag tai uz āru skriet
un nevienam šajā dzīvē
viņa garām nepaiet...
Mīlēt var bez viņas ziņas,
citiem savus glāstus sniegt,
neprasīt un velti gaidīt,
sevi mīlēt neaizliegt!
Bet vai gan mums par to laiks runāt?
Vai mums vajag meklēt to?
Gan jau pati viņa zinās,
kad tai nākt un kas ar ko!...
Sevi mīlēt, citus mīlēt,
katrai skudrai pāri kāpt-
neļaut sirdij vienai pašai
savā pārpilnībā slāpt!

Ak, teic to mīļo vārdu,
Kas tev sirdī dzimst,
Lai tas tik tevī nenogrimst,-
Jo otra sirdī tas kā sēkla laukā
Drīz izplauks ziedā košā, jaukā.
Teic mīļo vārdu, neaizturi to,
Jo laika upe ātri aizlīgo.