Ir tik vienkārši - vienkārši zināt,
ka šai pasaulei piederi Tu,
līdzās esi un smaidi un mīli
un sniedz glāstu ar skatienu -
savam slieksnim un padebesim,
smilgai trauslajai vējā kas trīs,
un ikvienam, kam līdzās Tu esi
dāvā gaismu, kas ceļā Tev stīdz.

Gadsimti cauri gadsimtiem kliedz
bez mīlestības nedzīvojiet

Dzīvojiet vasarā arī ziemā
mīliet mīliet mīliet

Mīliet sevi sāpi un asaras
arī no skarbākās pasakas

Mīliet visu ko radījis Dievs
nekas šajā pasaule nav lieks

Ja sevi nevariet mīlēt
kā tad pasauli iemīlēt

Dzīvojiet vasarā arī ziemā
mīliet, mīliet, mīliet...

Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusums, kad klusējam mēs.

Kad tevi mīlu,pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma pietiek,
un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad tevi mīlu,pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert.

Kad tevi mīlu, šķiet:ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad tevi mīlu,kad tevi mīlu,-
pat dzīvot šai pasaulē var!

Neaizmirstiet teikto
Vards ka putns izlidos-nenoķersi.
Tad sakiet viens otram tikai sirsnigos
siltus vardus pilnus milestiba.

Es vārdus izkaisīju vējā.
Tad attapos un pakaļ skrēju.
Bet velti-visu nokavēju.
Nu tagad lido tie kā putni barā.
Vai ieķersies tie kādā zarā,
to pateikt nav vairs manā varā.

Tur bija vārdi visvisādi,
nu grūti pateikt vairs,pat kādi,
bij daži sekli tā kā peļķes,
bij diemžēl arī smagi,asi.

Nu ko tu tagad vairs man prasi?
Varbūt tu kādu no tiem dzirdi?
Kāds varbūt aizķēries tev sirdī?

Ar mīlestību rītos celies,
Ar mīlestību gulēt ej,
Ar mīlestību bēdai preti,
Ar mīlestību priekam smej.

Ar mīlestību mīļi čukstēt,
Ar mīlestību skaļi kliegt,
Ar mīlestību izšķiroties
Vēl pateicībā roku sniegt.

Un kas tad ir bez mīlestības?
Bez mīlestības akmens kliedz,
Kad silta,mīļa vārda vietā
Tu otram akmeni šo sniedz.

Ar mīlestību vārdus lasi
Un uzdziedi vēl vārdus šos,
Un tici,mīlā kāds pat sirdi
Kā pašu dārgāko tev dos.

Jel piedod man,ja mīlestība
Tev reizēm bijusi ir slogs!
Zem ikdienības jumta slīpā ,
Jau pagurusi ,gaisma plok.
Tiek citiem mani labie vārdi
Un mirdzums ,svētku drānās posts,
Caur tavu sirdi bēdu pārtin
Nakts biezos tumsas kamolos.
Par to,ka laime savedusi
Tik tuvu,tuvu kopā mūs,
Pie tava pleca raudu klusi,
Lai smagā diena viegla kļūst.

Tas mirklis nezudīs ,
kad tu man dāvināji
Ne sauli,pasauli,
Bet sīku rudzupuķi,vējos ziedētāju.
Bij laikam rudens,
Birzis dzeltensārto rožu krāsā,
Un upes meldriem pāri
Putnu aiziešanas ilgas klājās.
Es tagad atmiņām ar vieglu roku māju,
tās,projām aiziedamas,tomēr neaizies.
Vairs nezinu,kas mīlestība ir,
Vai vējš ,kas šalko pavasara bērzos,
Vai rudens miglā noplūkts sīciņš rudzupuķes zieds,
var būt,ka mirklis vien,
Kad garām pagājis mums Dievs.

Kā es gaidīju vārdus neizsacītos,
kā es gaidīju,gaidīju tos,
kā es mīļajās acīs tos
jau pirms laika izlasīt mācījos!
Man toreiz šķita,ka vārdi ir zīmogi,
mūža atzīšanās un liecība.
Kad lūpās zilbes atkal tu izmoki,
sāp vārdu zelta seguma niecība.
Lūdzos: nerunā,nesoli,nesaki!
Varbūt,vēl neizteikts,glabājas svētums.
Vārdos šķiramies,kļūdami svešāki,
kur lai es lieku tos nodeldētus?
Žēl ir visa,ko nenoklusējam,
žēl ir visa,ko pazaudējam,
nosaucām vārdā,palaidam vējā.

Tikai akmens neiemīlās zvaigznēs,
Un,ja iemīlas -
Viņš klusēt prot:
Neteikdams,
Kam vējš lai sveikas aiznes,
Paslepus
Kad sirds sāk asiņot.
Ja man akmens
Būtu tēvs un māte,
Tad es jūtu,
Ka es prastu drīz
Sirdī sadziedēt
Ikvienu vāti,
Nemeklēdams
Sauli debesīs.
Bet kamēr
Es tāds pats kā citi,
Kurus sirds
Kā pali trauc un nes,
Tikmēr daudzkārt
Būšu ceļos kritis
Gaismas lūgdamies
Un laimes es.

Es redzēju šorīt, kā debesīs zilās
Virs galvas balts eņģelis aizlidoja,
Es redzēju šorīt, kā sudraba zvaigzne
Pa debesu malu prom aizripoja.
Es sajutu eņģeļu elpu aiz rūtīm,
Ko sudraba ziediem bij` aizklājis vējš,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Šī diena ir sākums un nedienu gals.
Es redzēju eņģeli baltu virs galvas,
Es redzēju sudraba zvaigzni, kas krīt,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Es mīlu to dienu, kas uzausīs rīt.
Es redzēju šorīt, kā pārvērtās koki,
Tos agri no rīta bij^ apklājusi rasa,
Es redzēju šorīt, kā pārvērtās ļaudis,
Ik seju bij` rotājis zudušais prieks.
Es sajutu eņģeļu elpu aiz rūtīm,
Tas svētītu mieru ir atnesis mums,
Un maigi tas elpo no salauztām krūtīm,
Šo rītu par piemiņu dāvinot jums.