Varbūt es atnākšu rīt
tik burvju vārdus pasacīt

Zinu gaidīsi mani Tu
Vienalga kāda atnākšu

Vai balta kleita vai melna
Mani pieņemsi Tu

Jo mīla spēcīgāka par visu
Pat pār krāšņāko saulrietu

Zini es tomēr atnākšu rīt
Tev burvju vārdus pasacīt

Jau ceļmalā lapkritis zied
Man jāpaspēj līdz Tevīm tikt

Mīlestība gaistošā un vieglā,
Mīlestība valdzinošā, sūrā.
Tajā kalni, ceļu grambas, lejas...
Un visdziļākā ir mīlestības jūra.

Mīlestība - jūtu meklēšana -
Bieži atnāk klusa, nezināma.
Mīlestība - jūtu saudzēšana,
Ceļu ceļos neizdibināma.

Reizēm sabangota tumšām krācēm,
Reizēm klusa, mierīga un rāma.
Neaizsniedzama un ļoti tāla.
Mīlestība - jūras viļņu drāma.

Arī sapņu ledus reiz pārklājas ar rūsu,
Un sāpju ledus - laika soļos kūst.
No likteņa mums ciešanas ir dotas,
Lai mūsu jūtas taptu apskaidrotas,
Lai mūsu acis tālāk saredzētu,
Lai dzīves būtību gars dziļāk izprast spētu.
Tas mūsu dvēselei sien spārnus vaļā,
Liek atjēgties mums dzīves burzmā skaļā
Un paceļ mūs pār dzīves niekiem pāri
Uz aizmūžiem un bezgalības āri.
Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu Tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var Tev, kas nepateikts, pasacīt.....
Brīžos, kad dvēsele sāpēs tvīkst
Un nogurst zem dzīves svara,
Ikvienam kāds ir vajadzīgs,
Kam visu pasacīt varam -
Tāds, kas sapratīs Tevi,
Kam vari uzticēt sevi.

Ceļš, kas aizved pie Tevis,
neliekas tāls, ne grūts.
Aiza tur melna,
upe tur balta šalc-
pārlēkšu to - pie Tevis kļūt.
Ceļš, kas aizved pie Tevis,
liekas tik īss, tik skaists-
pat mākoni noraut-
tīrais nieks.
Bēda, zem akmens palikta, gaist.
Ceļš, kas aizved pie Tevis,
liekas tik tuvs,
ja gaida kāds.
Uguns ja vēl pavardā gail-
nav ne vētras, ne puteņa bail.

Nav tādu grūtību, ko mīlestība nevarētu uzvarēt,
Nav tādu slimību, ko mīlestība nedziedinātu,
Nav tādu upju, ko mīlestība nepārpeldētu,
Nav tādu mūru, ko mīlestība nevarētu sagraut,
Nav tādu grēku, ko mīlestība nevarētu piedot.
Nav nozīmes tam,
Cik lielas ir briesmas,
Cik bezcerīgas ir izredzes,
Cik samezglojies strīds,
Cik liela ir kļūda.
Pietiekama mīlestības izpratne
Neņems to visu vērā.
Ja tikai Tu spēsi mīlēt -
Tu būsi vislaimīgākā būtne šajā pasaulē.

Es Tev dāvināšu baltu dienu,
Tā mums abiem kopā piederēs,
Un starp parastajām būs kā bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.
Rīts ar baltu pamošanos atnāks,
Rīts kā stārķis baltām kājām nāks,
Un no Tavām acīm diena-bite
Tā kā medu silti miegu vāks.
Brokastīs Tev došu baltu maizi,
Pasakas būs maizei jauktas klāt,
Un starp balto ūdensrožu vītnēm
Galds kā karaļpilī būs Tev klāts.
Es pa baltu ceļu iešu Tevi meklēt,
pretī rūķis baltu bārdu nāks:
\"Ko Tu, jocīgais, uz ceļa meklē?
Tava meitene ir pasakā\".
Es Tev dāvināšu baltu dienu,
Eā mums abiem kopā piederēs,
Un starp parastajām būs kā bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.

Vienīgi klusumā varu
Atrast no jauna sevi,
Vienīgi klusumā varu
Starp sapni un nomodu būt:
Pačukstēt lūgumu vējam,
Uz vaiga lai noskūpsta Tevi;
Putnu skrējienu vērot,
Kas mākoņu lielceļos zūd.
Vienīgi klusumā varu
Izjust saknes un ziedus,
Akmeni izjust un lāsi,
Zemi kas padzirdīt krīt.
Vienīgi klusumā dziļā ,
Dvēselei apbrīnā drebot,
Izdodas zirnekļa tīklā
Mūžību sagūstīt.

Mēs satikāmies dzīvē simtām reižu,
Sev melodami-esam nejaušībā satikušies mēs.
Tie paši ceļi un tie paši kalni,
Un baltā sniega gaisma kalnu virsotnēs.
Tu manu prieku auklēji sev plaukstās,
Es tavai bēdai liku savu dziesmu klāt,
Tad lūdzu sapnim,lai tas māca tevi
Līdz kalnu smailēm domās aizstaigāt.
Mēs satikāmies dzīvē simtām reižu
Un laikam atkal satiksimies rīt,
Krīt ciklamenās sniegi,
Krīt un pārvēršās par ziediem ,
Un pašā ziemas vidū atnāk
Ābeļziedu rīts.

Mēs savu mīlestību ierunājam:
Es iemīlējos tavos teikumos,
Tu manos atteikumos ieķēries kā dadzis,
Un sākās vārdu aizraujošās spēles
Un izlikšanās spožie karnevāli,
Kad uguns paslēpta aiz maskas blāvās,
Kad meklē spīts ,kā iedzelt sāpīgāk,
Lai sirdī uzplaukušais novīstu uz mēles,
Bet balsī nāvētais lai sirdī zaļo dzīvs.
Mēs savu mīlestību aizrunājam prom:
Tā upju straumes plostus aiznes prom,
Tā bērzi vējos lapas aizšūpo ,
Tā sniegi mājupceļu aizputina.
Bij vārdi stiprāki par mums,-
Kas,šķitās ,jokus dzina,
Tie sen jau zināja,
Ko nogalina.

Lai vēl vienai dienai līst saule pār malām,
No paša rīta kā medus līp skropstās,-
Jau jūra ir dzestra,jau vasara galā.
Šo īso dienu vēl svinēsim kopā!
Kādēļ tikties mēs protam,
Bet neprotam šķirties-
Viss skaistums tikšanās stundai,
Bet šķiršanās brīdim nekā.
Kādēļ,caur tumsu un tukšumu nirstot,
Paši apzogam sevi-lai mazāk sāp?
Nāc,no šīs kāpas,no priedes uz liedagu iesim,
Pār basajām kājām aizzusēs smiltis.
Ieklausies -kādu labu un klusu dziesmu
Dzied smilšu pulksteņa sausā,plūstošā smilts.
Lai vēl vienai stundai līst saule pār malām,
Lai kā medus tā salīp mums skropstās,-
Jau jūra ir dzestra,jau vasara galā.