Es skūpstu Tavas rokas -
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri -
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis -
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas -
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe -
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.

Mīlestībai nav laika mēra.
Tā dīgst un zied
Un nogatavojas vienlaicīgi -
Vienā skaistā stundā.

Mīlestība divreiz naetnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Saulīte bradā
Kailām kājiņām
Pa upēm, pa ezeriem
Pa ceļa dūkstēm, -
Sudrabu šļaksta
Smiedamies gaisā -
Div zelta lāsītes
Tev tika acīs.

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtos nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā -
No tevis viss ap mani telpā
Skan simkārtīgā atbalsā.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!

Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt...

Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojaudu, - tas nebij māns
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.

Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērišies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur vieglums smaržains bij un vēss.

Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.

Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.

Vēl nav dzimis
zemes virsū cilvēks,
kas nedos visu savu
mūža laimi
par dzīves pavasara skaisto puķi -
mīlestību