Es vēlētos tavas acis,
Kas nepazīst dusmas un naida,
Bet klaji un uzticīgi
Tik saulei uz ziedonim smaida.

Es vēlētos tavas lūpas,
Kas nepazīst melu un lāsta,
Bet runā tik mīļus vārdus
Un patiesību vien stāsta.
Es vēlētos tavu sirdi,
Ko dzīve nav guvusi ķīlā,
No ciešanām brīva un sāpēm
Kas pukst tikai skaidrākā mīlā.

Saule riet un rietēdama
Osim zelta jostu kar.
Sargiet mīlu! Mīla trausla,
Viņa viegli salūzt var.

Liecas dardedze pār jūru,
Liegsim pirkstiem viņus skar.
Ticiet mīlai! Mīla stipra –
Bēdu kalnu pacelt var.

Nav lielāka prieka
Par tavu prieku.
Savu sirdi tavam priekam
Pie kājām lieku. (Andrejs Balodis)

Mūsu pasaule – rožu lapene,
Un tauriņi – mūsu viesi.
Mūsu mūziķi – lakstīgalas.
Kad nav vairs ne rožu, ne lapu,
Zvaigznes tad ir manas rozes un tavi mati – mans mežs.

Mīlas rokā ir divi svari:
Zemes un debesu.
Tie katru dienu viens otro mēru.
Gan mīla, gan naidā zvēro,
Viens otru saldināt, sāpinot,
Viens otru kāpinot
Pāri pār cilvēka iespēju.

Mīlestībai vārdu nav.
Viss, ko mēs runājam,
Ir tikai satraukums.

Vakarā mīla man acis slēdz,
Rītā uz darbu ceļ mani mīla,
Katru manu soli pavada mīla,
Visu es daru tāpēc tik vien,
Ka es mīlu un mīlēta tieku.

Savas rokas manās klusi liec,
Paskaties un saki man ko maigu.
Mīla ir kā tvanīgs ievas zieds:
Krāšņi mirdz tas tikai īsu laiku.

Es nesaku, ka tevi mīlu,
Tu tikai vajadzīga man kā gaiss…

Cik tevi mīlu, tikai sapnis zina,
Tas visos dārzos tevim ziedus šķin.
Tas arī teic man, ka tu mīlot mani.

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausis,
Kā stars mīl aci,
Kā puksties tavu sirdi mīl –
Es mīlu tevi.