Cik viegli dzīvot ir, kad apzinos:
Ka esi tu!
Kā akmens smagums nokrīt dziļumos.

Cik skaista esi tu un cik tu laba!
Tavs skaitums mani mierina ikdien.
Vai mani vien?
Man šķiet, ka sevi mierina ij pati daba
Ar tavu skaistumu tik vien.

Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas,
Kas nespēj no mīlas reibt!
Ja nemīli tu, kā gan vērtēt vari
Žilbinošo sauli un mēness mirdzumu kluso?

Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.

Vēja bites
Martā san.
Krīt gaisā lāse
Uz rokas man.
Zied ciklamena
Uz palodzes
Tu mīli puķes –
Kā tevi es.

Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēm
Un man nebūtu mīlestības,
tad es būtu skanošs varš un šķindošs zvārgulis.

Ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus,
un ja man būtu pilnīga ticība,
ka varētu kalnus pārcelt,
bet nebūtu mīlestības,
tad es neesmu nekas.

Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna, tā neskauž,
Mīlestība nelielās,
Tā nav uzpūtīga.

Mīlestība neizturas piedauzīgi,
tā nemeklē savu labumu,
tā neskaistas,
tā nepiemin ļaunu.

Mīlestība nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.