Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
to tikai retais prot.
Ne tas, kurš zems un sīks
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai
Bet tas,
Kurš iemīlējies līdz mīlestībai.

Elpojot caur katru šūniņu
Atbrīvojos no bailēm par rītdienu
Ietinot sevi dievišķā tērpā
Atjaunoju ticību ,cerību un mīlestību.

Ticība kā templis manai sirdij
Kā atspīdēts gaismas ceļš
Kā mana griba manai gribai
Kā dāvana no debesīm.

Cerība ir mans brīnums
Smaržojoša puķe šalcošā vējā
Mana gudrība un varenība
Dzīves vibrējošās vijoles spēlē.

Mīlestība mans dievišķais eņģelis
Manu cerību sasniegtā virsotne
Manas dzīvības pašreizējais ūdens
No kura dāsnums straumēm plūst.

Ticība , cerība , mīlestība
Attīrītas debesis virs manas galvas
Mans tīrais ērtais Dieva templis
Mans gaismas ceļš starp debesīm un zemi.

Nē
Nevar mīlestība
Iesalt ziemas salā
Tā nevar iestigt
Dziļi sniega varā
Nav tāda spēka
Lai vai kas tas būtu
Kas mīlestību
Mēmi
Salti apturētu
Lai zied tā
Baltos sarmas ziedos
Lai nosnieg putenī
Tā baltos sniegos
Lai uzdzirkstī pie debesīm
Ar zvaigznēm spoži
Lai saplaukst pērnās
Smilgās uzvaroši
Nav varas tādas
Kura mīlestībai
ceļā stātos.

Kā tev pie manis nokļūt?
Tu gribi,lai ceļu tev stāstu?
Nāc tāpat,nāc bez ceļa,
Ceļi nav tie,kas ved tuvāk...
Paej garām trim zvaigznēm,
kas tavā logā raugās,
Pagrūd nost Greizos Ratus-
Aiz tiem zied sarkana puķe,
pagaidi,kamēr tā nozied,
Tad dodies pa kreisi uz rudens pusi
Gar pirmo dzelteno bērzu,
Pie otrā apstājies brīdi,
palīdzi lapām nobirt,
Apsedz tulpju dobi...
Un steidzies tālāk bez ceļa -
Ceļi nav tie,kas ved tuvāk.
Un tur,kur iesāksies ziema,
Noskaiti lūgšanu sniegam, -
tikai nesajauc vārdus!
Un tad ej vēl un vēl -
Pāri divpadsmit kupenu kalniem,
Cauri divpadsmit lāsteku vārtiem
Bez ceļa -
ceļi nav tie,kas ved tuvāk...

Manā četristabu sirdī
tu būsi pilnīgā drošībā.

Diezgan plaši apartamenti
un brīva rocība.

Tevi netraucēs it neviens,
varu apsolīt gandrīz droši.

Aiz loga tev manas asinis šalkos
kā oši.

Manā četristabu sirdī
nāc iekšā un noauj kājas.

Un vispār -
jūties kā mājās.

Ir tāda lieta, kuras nekad nebūs diezgan, -
tā ir mīlestība.
Un ir lieta, kuru nekad nedodam
pietiekami daudz, - arī tā ir mīlestība.

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu - tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
ne es esmu izdomājis to lietu,
kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
ne es esmu izdomājis mīlestību,
viss ir atnācis pats no sevis-
ceriņi,lietus,tu,
un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs,tomēr stikls-stikls-stikls.

Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.

Kāpēc tu meklē virspusē?-
Kas virspusīgs,tas pāriet.
To lietus šaltis projām nes
Un vējšs,kas laižas pāri.
Kāpēc tu meklē virspusē
Un brīnies,ka vairs nav tur?-
Es mīlestību glabāju
Kā pilskalns zelta naudu-
zem pamatiem visdziļākiem,
Pa pašu vidu sirdij,
To neredz lietus,neredz vējš,
Un tomēr - viņa ir tur

Viens tauriņa glāsts lūpām..
Un sirdspukstu trīsas vēl maigāk klejo.
Divtik debesu spērieni jūtām
Un abu dvēseļu lietus zibeņos dejo
Vējš aizpūš Tevi vārdos
Varbūt pat neesi, bet varbūt sapņos klātos
Liec man sevi atrast saules plašumos
Vakardienā vai rītdienas debesu klajumos
Mazliet laimes no asaru jūras...
Devi man tieši plaukstā smaidu
Tas mani sargās no dzīves sūras
To redzēju sapnī un vēl joprojām gaidu.